Šodien vēlos pastāstīt jums stāstu, kas šķietami ir par ēdienu, bet patiesībā – par cieņu. Un par to, kā reizēm, lai aizsniegtu cilvēku, vienkārši jāpasniedz viņam vakariņās viņa paša nekaunība – zem ļoti treknas mērces
Trīsdesmit gadi pie plīts… Kas sen precējies, tas zina – ir divi vīru tipi. Vieni ēd visu, ko pagatavo, un slavē. Otri – kā mans Jānis. Viņam jebkurš mans ēdiens bija iemesls parunāt. Visus trīsdesmit mūsu kopdzīves gadus es tikai dzirdēju: “Atkal zupu pārsālīji”, “Kartupeļi jēli”, “Bet manai mammai kotletes bija pufīgas, nevis tādas kā tavas zolītes.” Nu, kāds raksturs!
Godavārds, es jau sāku domāt, ka man rokas neaug no pareizās vietas. Es centos, ļoti centos! Pirku pavārgrāmatas, skatījos raidījumus. Taisīju viņam gan žuljenus, gan pīli ar āboliem Jaunajam gadam, gan zupas vārīju trīs stundas. Bet atbildē – vienmēr neapmierinātība un salīdzināšana ar viņa māti.
Pēdējos gados tam visam pievienojās vēl viena problēma. Viņš nevarēja neko treknu, ceptu, sāļu. Stingri noteikumi bija jāievēro. Un kurš, jūsuprāt, tam sekoja? Pareizi – es. Tvaicēju viņam, sautēju bez eļļas, ēdienu nesālīju. Un klausījos viņa komentāros, ka es viņu baroju ar “zāli”. Nu kā jums tas patiktu?! Tātad, kad mēs devāmies atvaļinājumā uz viesnīcu ar “viss iekļauts”, es atviegloti uzelpoju. Domāju – nu beidzot atpūtīšos no plīts, no komentāriem par ēdienu. Būs man svaiga gaisa malks. Lai ēd, ko grib, un redz, ka restorāna ēdiens ne vienmēr ir labāks par mājas. Ak, cik es biju…
Bieži dzirdu: atrodi kādu četrdesmitgadīgu un dzīvo mierīgi. Pamēģināju… paldies, pietiks
Mielasts visai pasaulei
No pirmās dienas mūsu atvaļinājums pārvērtās par gastronomisko ceļojumu. Mans Jānis, ieraugot zviedru galdu, bija ļoti priecīgs. Viņš riņķoja ap ēdienu rindām kā vanags. Viņa šķīvis katru reizi atgādināja torni: apakšā – trekns plovs, uz tā – treknas kotletes, sānos – trīs veidu salāti ar majonēzi, un visu to kronēja picas gabals.
Es mēģināju bikli viņam atgādināt:
— Jāni, tev taču teica, ka nedrīkst… Atceries kas bija pagājušajā mēnesī?
Viņš tikai atmeta ar roku:
— Es esmu atvaļinājumā! Samaksāju – ēdīšu, ko gribu! Ļauj vismaz te atpūsties no tavas “skolas”!
Un te viņš sēž man pretī, čāpstina pa visu restorānu, ēd visu pēc kārtas. Bet es bakstu salāt lapu. Gan smieklīgi, gan jocīgi, goda vārds. Un tā – dienu pēc dienas. Viņš ēda, es klusēju. Viņš slavēja viesnīcas pavārus, es klusēju. Viņš pa telefonu stāstīja dēlam, kā “pēdējā laikā beidzot ēdas”, es klusēju. Bet vienā skaistā vakarā manas pacietības mērs bija pilns.
Mēs sēdējām vakariņās. Es paņēmu mazliet sautētu dārzeņu un gabaliņu vistas filejas. Jānis atstiepa kārtējo ēdiena kaudzi, jau no skata vien man palika interesanti. Paņēmis ar dakšiņu kādu jēra gaļas gabalu, viņš no baudījuma aizvēra acis un, sakošļājis, ar pilnu muti teica, skatoties man tieši acīs:
— Lūk! Lūk, šo es saprotu kā ēdienu! Sulīgs, aromātisks, īsts! Beidzot te varu paēst normāli.
Vai ir drīkst stādīt kadiķi netālu no mājas – visi plusi un mīnusi
Meitenes, dārgās, tajā brīdī man dakšiņa izkrita no rokām. Trīsdesmit gadi! Trīsdesmit gadus es stāvu pie plīts, rūpējos, domāju par viņa veselību – un atbildēt šādi! It kā es to būtu izdomājusi. Un visa šī gadiem krātā masa, visas tās “mammas kotletes” – viss uznāca kā vilnis no dziļumiem. “Ā, tātad, — es nodomāju. — Tu gribi normāli paēst? Būs tev, dārgais, normālas vakariņas! TĀDAS normālas, ka tu tās atcerēsies ilgi!”
Kāpēc katru reizi, kad dodos uz darbu, iemetu ķiploka daiviņu tualetes podā
Ēdiens ar nosaukumu “Rūpes”
Nākamajā dienā uz vakariņām es gāju ar starojošu smaidu. Jānis, neko nenojauzdams, jau riņķoja ap zviedru galdu. Es pienācu pie viņa un medaini sacīju:
— Jāni, apsēdies, atpūties. Šodien es par tevi parūpēšos. Tu taču mans vīrs – man tevi jālutina.
Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani, bet, šķiet, nodomāja, ka es beidzot “esmu sapratusi”. Paklausīgi devās pie mūsu galdiņa. Bet es paņēmu lielāko šķīvi, kādu vien varēju atrast. Un sāku svinīgo rituālu. Es piegāju pie grila un uzliku šķīvī trīs visresnākos, čurkstošos, ar taukiem pilnās jēra ribiņas. Blakus dāsni piemetu frī kartupeļu kalnu – tieši no fritēšanas katla.
Lasi vēl: Kā panākt, lai rozes ziedētu sulīgi un ilgi
Tad devos pie uzkodām un uzmetu divas karotes salātu, līdzīga Olivjē, kas slīka majonēzē, un vēl čupiņu aso korejiešu salātu. Un vēl – dekorēju šo kompozīciju ar diviem ceptiem vistas spārniņiem un pāris desiņām mīklā. Un kā pēdējo pieskārienu visu to pārslacīju ar biezu mērci – kečupu, sieru un sinepēm.
Jūs redzētu vietējā pavāra seju! Viņš skatījās uz mani kā uz kaut ko neredzētu. Droši vien domāja, ka ar šo šķīvi taisos pabarot kādu mazu Āfrikas valsti. Bet es, ar vienkāršu izteiksmi sejā, kas nes vakariņas izsalkušajiem, devos ar šo “ piramīdu” pie sava vīra. Un atrisinājums nāca nākamajā mirklī.
Lasi vēl: Stādot ir jādomā uz priekšu- 5 “slikti” un bīstami koki, kurus nevajadzētu stādīt savā pagalmā
Apgaismība
Es svinīgi noliku šķīvi viņam priekšā uz galda.
— Ēd, dārgais! Visgardāko tev izvēlējos. Tu taču gribēji normāli paēst – bez manām receptēm. Labu apetīti, mīļais!
Es to pateicu pietiekami skaļi, lai dzird kaimiņu galdiņi. Cilvēki pagriezās un ziņkārīgi skatījās uz mums. Kāds pieklusuši ķiķināja, kāda sieviete pie blakus galdiņa saprotoši man pamāja. Nu, jūs jau saprotat.Jānis skatījās uz šo ēdiena kalnu, tad uz mani, tad atkal uz šķīvi. Viņš manās acīs vairs neredzēja rūpes – tikai tēraudu. Viņš visu saprata. Viņš saprata – šī nav dāvana. Tas bija spriedums!
— Tu… tu ko? — vien spēja pateikt.
— Kas tad noticis, mīļais? Negaršo? — es dziedāju maigā balsī. — Tu taču pats teici, ka tas ir īsts ēdiens. Ēd, es taču centos, tev izvēlējos. Ēd, mīļumiņ!
Viņš sēdēja un lūkojās uz šķīvi un uz manis. Skaļi ko teikt viņš nevarēja – es taču par viņu “parūpējos” visas ēdamzāles priekšā. Paņemt un apēst – tas būtu par daudz, jo visi vēroja kas nu notiks. Viņš bija kā uz delnas. Apmēram piecas minūtes viņš klusējot sēdēja, pēc tam klusi atbīdīja šķīvi no sevis. Atlikušajā atvaļinājumā viņš bija klusāks par ūdeni, zemāks par zāli. Zviedru galdā ņēma tikai vistas fileju un dārzeņus, neskatoties uz augšu, un katru reizi uz mani meta skatienu.
Dārgie, kā jums šis stāsts? Ja aizķēra, spiediet “patīk” un noteikti pastāstiet, vai jums arī bijušas līdzīgas situācijas?
